Citát ze zdroje james223 dne 1. 9. 2026, 16:43

Es nekad neesmu bijusi no tiem cilvēkiem, kas lec iekšā ar galvu pa priekšu. Gluži otrādi – man vienmēr ir vajadzīgs laiks, lai apdomātu, izsvērtu plusus un mīnusus un tikai tad spertu soli. Tāpēc, kad mans kolēģis Pēteris pirms pusgada pusdienu pārtraukumā ar tādu kā dedzīgu spīdumu acīs sāka stāstīt par savu jauno hobiju, es tikai pieklājīgi pamāju ar galvu un nodomāju, ka katram savs. Pēteris ir tāds cilvēks, kuram vienmēr ir kāda jauna aizraušanās – reiz viņš mēnesi runāja tikai par akmeņu kolekcionēšanu, pēc tam sekoja makramē aušana un pat īss periods, kad viņš mēģināja apgūt somu valodu. Bet šoreiz viņš runāja par kaut ko savādāku, viņa balsī bija tāds kā noslēpumains pavediens, kas mani pamazām ieinteresēja, lai gan es to sev ilgi neatļāvos atzīt.

Pēteris man parādīja savā telefonā dažus attēlus un paskaidroja pamatprincipus, bet es toreiz tikai pasmējos un teicu, ka laikam esmu par piesardzīgu šādām lietām. Viņš neuzstāja, tikai uzmeta man tādu kā saprotošu skatienu un piemetināja, ka, kad būšu gatava, viņš zina vietu, kur varu sākt bez stresa un bez liekām saistībām. Es tobrīd nedomāju, ka kādreiz to darīšu, bet dzīve mēdz būt dīvaini sakārtota, un dažreiz visnegaidītākajos brīžos notiek tieši tas, no kā tu esi bēdzis. Mana iespēja pienāca pēc trīs mēnešiem, kad mana ikdiena bija kļuvusi tik blīva un nogurdinoša, ka es jutos kā izgāzts trauks. Darbā bija liels projekts, kas prasīja katru manu šūnu, mājās mani gaidīja kaudze neatrisinātu sadzīves lietu, un es biju zaudējusi saikni ar sevi.

Tas bija sestdienas vakars, kad es pēkšņi paliku viena. Vīrs aizbrauca uz hokeja spēli, draudzenes bija aizņemtas, un es sēdēju dzīvoklī ar sajūtu, ka sienas man uzbrūk no visām pusēm. Es mēģināju skatīties televizoru, bet nekas nesaistīja, es paņēmu grāmatu, bet vārdi peldēja man acu priekšā bez jebkādas jēgas. Un tad es pamanīju, ka mana roka pati stiepjas pēc telefona, ka pirksti jau atver pārlūku un meklē to pašu platformu, kuru Pēteris man reiz pieminēja. Man sirds sāka pukstēt ātrāk, un es sajutu tādu kā nerātnu prieku, jo vēl nekad nebiju darījusi neko tik spontānu, tik nepārdomātu. Es gluži vai dzirdēju savas iekšējās balsis, kas man čukstēja, lai apstājos, bet bija jau par vēlu – es jau biju pieteikusies, un mans pirmais mazais depozīts bija ceļā.

Sākums bija dīvains. Es jutos kā svešiniece savā pašas dzīvoklī, skatoties uz ekrānu, kurā notika kaut kas, ko es tikai daļēji sapratu. Es izvēlējos vienkāršāko spēli, jo man nebija ne prāta, ne enerģijas sarežģījumiem, un sāku griezt. Pirmās desmit minūtes bija kā sastingums – es vienkārši skatījos, kā simboli mainās, un nekas nenotika. Sāku justies muļķīgi, jo man likās, ka es tērēju laiku un naudu kaut kam, kas man nav nekādas jēgas. Bet tad es atcerējos Pētera teikto, ka šī nav sacensība, ka svarīgs ir pats process, nevis rezultāts. Es dziļi ieelpoju, atslābināju plecus un devu sev atļauju vienkārši būt šeit un tagad, bez spriedzes un bez cerībām.

Tieši tajā brīdī, kad es pārstāju gaidīt un sāku vienkārši vērot, notika pirmais pārsteigums. Parādījās neliels laimests – nekas grandiozs, bet tieši pietiekami, lai man uz lūpām uzplauktu smaids, kuru nebiju jutusies vairākas nedēļas. Tas bija smieklīgi, jo summa bija smieklīgi maza, bet emocija, ko tā man sagādāja, bija lielāka par jebkuru dārgu dāvanu. Es sapratu, ka šī ir brīvības sajūta, iespēja uz mirkli aizmirst par visām ikdienas raizēm un vienkārši ļauties. No tā vakara es sāku savu nelielo rituālu – katru piektdienas vakaru, kad visi mājās bija aizgājuši gulēt, es paliku viena ar savu tēju un datoru, un iegāju tajā pašā platformā, kur jutām kā es piederu.

Laika gaitā es sapratu, ka šī nodarbe man ir devusi daudz vairāk nekā tikai retos laimestus. Es iemācījos ieklausīties savā intuīcijā, kas man vienmēr ir bijis sarežģīti, jo esmu pieradusi paļauties uz loģiku un faktiem. Bet te loģika bieži vien neder – vajag sajust brīdi, vajag saprast, kad likt lielāku likmi un kad pagaidīt. Tā kļuva par manu slepeno skolu, kurā es mācījos paļauties uz sevi un savām izjūtām, un tas sāka ienākt arī manā ikdienas dzīvē. Es pamanīju, ka darbā es pieņemu lēmumus ātrāk un pārliecinošāk, ka mani neietekmē tik ļoti citu viedokļi un ka es esu kļuvusi elastīgāka pret pārmaiņām. Mani kolēģi to pamanīja un vaicāja, kas ar mani noticis, bet es tikai noslēpumaini pasmaidīju – katrai sievietei ir tiesības uz saviem mazajiem noslēpumiem.

Protams, ne viss bija viegli. Bija vakari, kad es zaudēju vairākas reizes pēc kārtas, un manī pamodās vecais perfekcionisms, kas čukstēja, ka esmu neveiksminiece un ka labāk būtu pārtraukt. Bet es sev teicu, ka šis ir tikai spēles posms, ka tāpat kā pavasaris vienmēr nāk pēc ziemas, arī uzvaras atgriezīsies, ja es nepadomāšos. Un viņas atgriezās – dažreiz nelielas, dažreiz lielākas, bet katru reizi, kad tā notika, es jutu, ka esmu kaut ko iemācījusies, ka esmu kļuvusi gudrāka un pieredzējušāka. Un tieši vienā no šādiem vakariem es pirmo reizi sapratu, ka tā platforma, kurā es spēlēju, man ir kļuvusi par kaut ko vairāk – tā ir mana drošā telpa, mana vieta, kur es varu būt nepilnīga un kur neviens mani par to netiesā.

Es bieži dzirdēju, kā citi spēlētāji min dažādus vārdus un nosaukumus, bet man īpaši atmiņā palika viens – vavda, ko kāds pieminēja sarunā par kvalitatīvu servisu un godīgiem noteikumiem. Sākumā es tam nepievērsu lielu uzmanību, bet pēc tam, kad pati pieredzēju, cik svarīgi ir atrast vietu, kur tu jūties droši un novērtēti, es sapratu, kāpēc šis nosaukums bieži parādās pozitīvās atsauksmēs. Tā ir viena no tām retajām vietām, kur tu nejūties kā tikai vēl viens lietotājs no miljona, bet gan kā cilvēks ar savām vēlmēm un vajadzībām, un šī sajūta ir nenovērtējama. Es pat saviem tuvākajiem draugiem, kuri jautāja, kur es pavadu savus piektdienas vakarus, atbildēju ar šo vārdu, un viņi zināja, ka tas nav tikai spēles nosaukums – tā ir mana mazā pasaule, kurā es atrodu mieru.

Viens no maniem spilgtākajiem brīžiem notika pavisam nesen, kad pēc īpaši smagas nedēļas es apsēdos pie datora ar domu vienkārši atslēgties, bez jebkādām cerībām. Bija piektdiena, lietus lāses sietēja pa logu, un manā istabā valdīja tāda īpaša mierīguma atmosfēra, ko var sajust tikai tad, kad zini, ka tev priekšā ir divas brīvas dienas. Es atvēru savu iecienīto spēli, kuru biju spēlējusi jau daudzus mēnešus, un sāku griezt lēnām, gandrīz meditatīvi. Es pat nepamanīju, kad sākās tā sērija, kas mani aizrāva līdz galam – viens laimests sekoja otram, un es vēroju, kā mans bilance aug, bet manī nebija nekādas mantkārības, tikai tīrs prieks un pārsteigums. Kādā brīdī es sapratu, ka mana sākotnējā summa ir pieaugusi vairākas reizes, un es nolēmu apstāties, lai saglabātu šo sajūtu, lai tā neizgaistu mantkārīgā steigā.

Es izņēmu laimestu, noslēdzu datoru un ilgi sēdēju tumsā ar smaidu sejā. Tā nebija nauda, kas mani priecēja, nē – tā bija apziņa, ka esmu spējusi kontrolēt sevi, ka esmu pieturējusies pie saviem principiem un ka šis vakars man ir devis tieši to, kas man bija vajadzīgs – mieru un gandarījumu. Es atcerējos to pirmo reizi, kad ar bailēm skatījos uz ekrānu, un salīdzināju ar sevi tagad – drošu, mierīgu, zinošu. Šī pārmaiņa nebija notikusi vienā dienā, tā bija simtiem vakaru, tūkstošiem lēmumu un bezgala daudz mazu atklāsmju rezultāts. Un es sapratu, ka šī pieredze man ir iemācījusi kaut ko ļoti svarīgu – ka dzīvē ne vienmēr ir jākontrolē viss, dažreiz ir jāļaujas plūsmai un jātic, ka nesīs tieši tur, kur tev jābūt.

Tagad, kad skatos atpakaļ, es redzu, ka šis ceļš ir bijis kā terapija, kā lēna atgriešanās pie sevis. Ikdienas steigā un troksnī es bieži aizmirsīju, kas man patīk un kas mani padara laimīgu, bet šie vakari man to atgādināja. Es atkal sāku lasīt grāmatas, jo pēc spēlēm man bija enerģija un vēlme, es sāku vairāk smaidīt un runāt ar cilvēkiem, un pat mans vīrs pamanīja, ka no manis atkal izplūst tas pats gaismas stars, kura dēļ viņš iemīlējās pirms gadiem. Es nevēlos teikt, ka visa mana laime ir atkarīga no kādas platformas, bet es gribu būt godīga – tā bija katalizators, kas palīdzēja man atcerēties, ka es eksistēju ne tikai kā darbiniece, sieva un māte, bet arī kā sieviete ar savām vēlmēm un sapņiem.

Reiz kādā no mūsu ģimenes vakariņām mans vīrs pajautāja, kas mani pēdējā laikā tik ļoti iedvesmo, un es viņam atklāti pastāstīju par saviem piektdienas rituāliem. Viņš sākumā bija pārsteigts, jo man nebija raksturīgi šādi vaļasprieki, bet pēc tam, kad es viņam izstāstīju visu no sākuma līdz galam, viņš tikai pasmaidīja un teica, ka priecājas, ka esmu atradusi savu veidu, kā atslēgties. Viņš pat piebilda, ka pats reizēm vēlētos tādu māku – būt tik atvērtai jaunam un nebaidīties no neveiksmēm. Toreiz es sapratu, ka mans stāsts ir kļuvis par piemēru arī citiem, ka mana drosme ir inficējusi arī tuvākos, un tā ir lielākā uzvara no visām, ko esmu guvusi.

Katru reizi, kad tagad sēžos pie datora, es jūtu pateicību. Ne jau par konkrētiem laimestiem, bet par to iekšējo bagāžu, ko esmu sakrājusi – par spēju būt mierīgai neveiksmju brīžos, par pacietību, par ticību, ka rītdiena var būt labāka, un par to, ka esmu iemācījusies svinēt pat mazas uzvaras. Un, kad kāds man jautā, kā es to visu panācu, es viņam ar smaidu atbildu, ka sākās ar vienu neuzmanīgu vakaru, bet turpinājās ar drosmi paļauties uz sevi. Viena no tām vietām, kas manā atmiņā palikusi kā īpaši draudzīga un kvalitatīva, ir vavda, bet tā ir tikai daļa no mana stāsta – galvenais ir tas, ka es beidzot ļāvu sev būt brīvai no bailēm un aizspriedumiem, un atklāju, ka pasaulē ir daudz vairāk iespēju, nekā es kādreiz domāju.

Šodien es vairs neesmu tā piesardzīgā sieviete, kas baidās no katra soļa. Esmu kļuvusi par cilvēku, kurš zina, ka risks ir daļa no dzīves, un ka bez tā nav ne izaugsmes, ne patiesu emociju. Es joprojām spēlēju, bet tagad es to daru ar citu nolūku – nevis bēgot no realitātes, bet gan svinot to, cik daudzveidīga un pārsteidzoša tā var būt. Un, kad lietus aiz loga sitas pret stiklu, es smaidu, jo zinu, ka manā istabā vienmēr būs silti un ka manā sirdī vienmēr būs vieta nelielam piedzīvojumam. Jo dzīve, galu galā, ir tikai spēle, un mēs visi esam tās laimīgie dalībnieki, kam ir tiesības izvēlēties, kā un kad griezt nākamo apli.